Uz Roju!

Atverot acis, ieraudzīju pelēkas debesis un arī lietus nelika sevi gaidīt.  „Varbūt tomēr nebraukt nekur un palikt mājās zem siltās segas?”, padomāju es, bet pēc brīža tomēr saņēmos un izlīdu ārā no gultas. Nesteidzīgi padzēru kafiju un sāku taisīties savam mini ceļojumam pie draudzenes uz Roju. Šādos gadījumos grūtākais ir izlemt par labu tām vai citām lietām, kuras varētu būt nepieciešamas vai noderīgas ceļojuma laikā. Un te nu es esmu Rīgas Autoostā ar biļeti rokās.  Piebrauc autobuss un varam braukt. Šī bija mana pirmā reize, kad braucu viena tik tālu ārpus Rīgas. Pie tam uz kurieni es īsti braucu saprašanas nebija.

Ceļš bija garš un es teiktu, ka ne pārāk komfortabls, bet skaistie skati ātri vien lika man par to aizmirst. Iebraucot Kaltenē, gribot  - negribot, atcerējos Viļa Lāča „Zvejnieka Dēlu”. Mēģināju iztēloties tā laika cilvēku dzīvi.  Īsti pat nepamanīju, kā pagāja laiks un mēs nokļuvām Rojā. Zvans draudzenei un esam mājās.

Laikam jāsāk ar to, ka esmu tas cilvēks, kuru var saukt par tipisku „pilsētas meiteni”. Dzīvu govi esmu redzējusi tikai Zoodārzā un garām braucot, ceļmalās. Tāpēc tāds klusums, miers un absolūts cilvēku trūkums man ir eksotika. Pat īsti neticas, ka tā ir realitāte – 3 mājas un apkārt tikai mežs.

Māja pa tiešām jauka - dominē baltie un antracīta toņi. Kas tādai „lauku mājai ” ļoti piestāv. Arī kaimiņu mājas priecēja mani ar savu vienkāršumu un nesamākslotību.

Otrās dienas rīts arī iesākās ar pamatīgu lietus gāzi un mēs jau sākām apšaubīt mūsu plānu par braukšanu uz Kolku, bet tomēr lietus mitējās un mēs devāmies ceļā. Vieta patiešām skaista, lai arī tūristu netrūka(kas man likās pārsteidzoši, ņemot vērā manus pieņemumus, ka nedēļas vidū cilvēki ir aizņemti ar darba darīšanām). Apskatījām kā „satiekās” abas jūras, slavenās mucas-mājas braucām atpakaļ mājās ēst pusdienas,pēc kā devāmies īstenot savus pēcpusdienas plānus. 

 Interesantas likās koka mucas, kurās pēc nostāstiem varot dzīvot pašā jūras krastā.

Kaltenes akmeņainā pludmale šķita tīrā eksotika. Īsti gan ezinu kādēļ –akmeņu, šaurā krasta,  jūras zāļu vai tukšuma dēļ. 

 Vienīgais, kas nelikās nekādā ziņā iepriecinoši bija krastā izskalotais beigtais un trūdēt sakušais ronis, par kuru tika ziņost attiecīgajām iestādēm.  Toties mazā Kaltenes baznīca bija ļoti piemīlīga ar pasakām līdzīgo dārzu, tā atstāja maģisku iespaidu, tādu nedaudz sireālu. Vakaru nobeidzām ar latti „Dzintarkrasta kafeinīcā”.

 Nākamajā dienā tika nolemts doties uz Tukumu un paldies dievam jau no paša rīta spīdēja saule. Pati pa sevi pilsēta ir ļoti skaista un interesanta, taču pavisam nepatika fakts, ka nav kur īsti paēst pusdienas, ja gribas ko veselīgu un  vairāk vai mazāk dabīgu, tāpēc mums nācās apmierināt savu izsalkumu ar picu. Taisnības labad jāatzīst, ka to pagatavojua turpat mūsu acu priekšā un garšoja lieliski. 

Tomēru gribu to vai ne, pienāca laiks doties mājās un arī laiks sabojājās pavisam - sāka līt auksts un nepatīkams lietus.Tāpēc  atvadījāmies un es devos uz vilcienu.

Lielisks vasaras nobeigums un satriecoša atpūta no ikdienas dzīves.